Rūdolfs jau sen bija noguris no visa, kas viņš vilka visus šos gadus. Katrs rīts bija vienāds: blāva gaisma no loga, kas krīt uz tukšo gultas pusi. Tur kādreiz gulēja Dace
Viņa pazuda pirms divdesmit gadiem. Neaizgāja – pazuda. Virtuvē atstāja dziestošu tējkannu, uz dīvāna atvērtu grāmatu un mēteli, kas tā arī karājas priekšnamā, it kā viņa tūlīt atgrieztos. Bet Dace neatgriezās. Sākumā Rūdolfs zvanīja, līmēja sludinājumus. Pēc tam – vienkārši staigāja. Klīda pa ielām, ieskatījās garāmgājēju sejās, iegāja kafejnīcās, kur viņi dažreiz sēdēja divatā. Taču Dace bija pazudusi, neatstājot nevienu pašu mājienu par savu atrašanās vietu.
Viņiem ar sievu nebija nesaskaņu, viss bija labi. Izskrēja pēc piena vai ko viņa tur gribēja veikalā nopirkt… bet…
Tagad Rūdolfa dzīve bija pelēku darbdienu virkne. Darbs arhīvu nodaļā, kur viņš pārvietoja putekļainas mapes no vietas uz vietu. Ceļš uz mājām, kur viņš vienā un tajā pašā kioskā pirka vienu un to pašu sastingušu picu. Dzīvoklis, kurā laiks it kā bija sastindzis. Kāpēc tā bija? Kāpēc viņa pazuda? Ja vien varētu saņemt atbildi – vai viņai vismaz viss ir kārtībā. Kas ar viņu notika?
Dažreiz vīrietim rādījās sapņi par Daci. Sapnī viņa smējās, runāja, ņēma viņu aiz rokas. Un tad Rūdolfs pamodās un atkal redzēja tukšu gultu. Tieši šī iemesla dēļ pamosties pilnībā negribējās. Kāda tam jēga? Vismaz sapnī viņi varēja palikt kopā un baudīt viens otra sabiedrību. Tikai šādu īslaicīgu un maģisku tikšanos brīžos vīrietis sajuta vēlmi atkal būt.
Komandējumā Rūdolfu nosūtīja negaidīti. Agrāk viņš vienmēr atteicās, baidījās, ka pametīs dzīvokli, un Dace atgriezīsies un neatradīs viņu. Tomēr priekšniekam nepiekrist nevar. Tiks atlaists no darba. Skatīdamies uz darbinieku priekšnieks pastiepa aploksni ar biļetēm:
– Uz galvaspilsētu tu brauc, Rūdolf! Rīt. Mēs pieprasījām dažus dokumentus no arhīva, tie mums ļoti nepieciešami. Nevar nosūtīt, jo tie ir ļoti svarīgi papīri. Brauksi pats, personīgi. Neaizmirsti, ka ar galvu par tiem atbildēsi, tāpēc tu tur neklīsti apkārt, izdari darbu un uzreiz atpakaļ.
Rūdolfs pamāja. Viņam bija vienalga. Tagad viņš vairs neticēja, ka Dace atgriezīsies pēc tik daudziem gadiem. Nebaidījās palaist garām iespējamu tikšanos. Viņš vairs nekam neticēja. Vienkārši pildīja visus uzdevumus. Tā bija vieglāk.
Sākumā vientuļās sievietes no darba centās kolēģi uzmundrināt. Skaists, darbīgs vīrietis pazuda. Katra gribēja pievērst viņa uzmanību sev, bet ātri saprata, ka tas viss ir bezjēdzīgi. Rūdolfs palika uzticīgs savai mīļotajai, neskatoties uz to, ka viņa jau sen vairs nebija blakus. Viņš atslēdza visas emocijas. Vilciens uz galvaspilsētu atgāja vakarā. Rūdolfs stacijā ieradās laicīgi, kioskā nopirka sviestmaizi ar gumijas desu un mazu pudeli – nevis jautrībai, bet vienkārši, lai miegs nāktu ātrāk.
Kupejā bija tukšs – acīmredzot atvaļinājumu sezona vēl nebija sākusies. Rūdolfs nolika čemodānu plauktā, novilka žaketi, rūpīgi pakāra to uz āķa un apsēdās pie loga. Aiz stikla zibēja pilsētas ugunis, pēc tam – tumši lauki. Kaimiņš trāpījās kluss – gulēja sev uz augšējā plaukta, lasīja grāmatu. Tas ir labi. Runāt ar kādu nebija ne mazākās vēlmes.
Rūdolfs atskrūvēja vāciņu un padzērās. Uz viņu tas jau sen vairs neiedarbojās, nepalīdzēja. Vīrietis apgūlās, ietinās cietajā segā un aizvēra acis. Miegs atnāca pārsteidzoši ātri, smags un dziļš. Vīrietim rādījās Dace.
Viņa stāvēja uz perona vieglā vasaras kleitiņā, neskatoties uz to, ka viss apkārt bija aizputināts ar sniegu. Dace it kā nejuta aukstumu. Viņa smaidīja, skatoties uz vīru, bet raudzījās viņā ar savām lielajām zilajām acīm tā, it kā skenētu viņa dvēseli.
– Kur tu esi? Kāpēc neatnāc? Cik ilgi man jāgaida tava atgriešanās? – jautāja Rūdolfs, sperot soli pret sievu, bet viņa it kā attālinājās no viņa.
– Tu taču zini. Atlaid mani, Rūdolf. Dzīvo tālāk. Jau neko nevar mainīt. Esmu vainīga tavā priekšā. Piedod, ka atstāju tevi.
Vilciens ierāvās, un Rūdolfs pamodās. Kupejā bija tumšs, tikai vāja lukturu gaisma aiz loga izrāva no tumsas nobružātās vagona sienas. Vilciens atkal strauji ierāvās. Vīrietim no augšējā plaukta nokrita grāmata, un no tās izlidoja fotogrāfija. Nolaižot kājas no plaukta, Rūdolfs ieslēdza gaismu un gribēja pacelt grāmatu, bet viņa skatiens pielipa fotogrāfijai, un sirds sāka sisties ātrāk.
Viņa Dace, tik jauna un spēka pilna, smaidīja no fotogrāfijas, it kā šie gadi nebūtu pagājuši, it kā divdesmit gadi nebūtu palikuši aiz muguras. Fotogrāfija bija uzņemta nesen, bet vai tas ir iespējams?.. Vai tiešām viņa varēja nemaz nemainīties? Nevienas krunciņas. Neviena sirmuma. Likās, ka laiks viņu nemaz nav skāris. Jauns puisis nokāpa no sava plaukta un pastiepās pēc fotogrāfijas, bet Rūdolfs tikai stiprāk saspieda to pirkstos un paskatījās uz savu kaimiņu.
– No kurienes?.. No kurienes jums manas sievas foto? – jautāja vīrietis.
Kļūdas nevarēja būt. Tā noteikti ir viņa. Tās pašas milzīgās zilās acis, tās pašas bedrītes lūpu kaktiņos, tā pati dzimumzīme uz kakla. Tā ir viņa Dace.
– Jūsu sievas? – puisis bija pārsteigts. – Piedodiet, bet jūs kļūdāties. Tā ir mana sieva. Sanita.
Bet viņš joprojām nespēja izlaist foto no rokām. Mājot ar galvu, viņš izņēma no žaketes iekšējās kabatas savas mīļotās foto un parādīja apmulsušajam puisim.
– Mana Dace. Viņa pazuda pirms divdesmit gadiem. Šī taču ir… viņas precīza kopija. Kā tas var būt?
Vīrieša kaimiņš iepazinās kā Mārcis. Viņš teica, ka bijis komandējumā un tagad atgriežas galvaspilsētā pie savas mīļotās sievas. Sanitai tikai nesen palika deviņpadsmit. Viņi apprecējās pirms dažiem mēnešiem.
– Jums vajadzētu satikties un ar viņu aprunāties. Varbūt viņas vecāki varēs jums kaut ko pastāstīt? Zinu, ka Sanita uzauga audžuģimenē. Viņas māte aizgāja dzemdību laikā, un par tēvu nekas nebija zināms. Sanita teica, ka gribētu uzzināt vismaz kaut ko par savu ģimeni. Varbūt jūs tiešām esat kaut kā saistīti.
Rūdolfs acumirklī atskurbās. Viņš skatījās uz abām fotogrāfijām un nespēja noticēt, ka šis nejaušais komandējums var dot viņam kaut kādu atrisinājumu tik sarežģītam stāstam. Meklējot mīļoto sievieti visos garāmgājējos, tagad baidījās, ka ir nokavējis. Tūlīt pat no vilciena vīrietis devās kopā ar Mārci. Viņam bija svarīgi noskaidrot patiesību.
Domāt par darbu tādā brīdī nebija iespējams. Varbūt viņš kļūdījās. Varbūt Sanitai nebija nekāda sakara ar viņa Daci, bet taču liegt tik spēcīgu līdzību nevarēja.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
